IX gadu tūkstotis pirms Kr. – 1186.gads

Salaspils novada vēsture sākās pirms 11 tūkstoš gadiem! Par šiem ilgajiem gadu tūkstošiem rakstītie avoti klusē, taču bagātīgie arheoloģisko izrakumu materiāli pie Salaspils Laukskolas pierādījuši, ka te visagrāk Latvijā apmetušies jau pirmie akmens laikmeta cilvēki. Daudzas izpētītās baltu cilšu senvietas - Doles Ķivutkalns, Salaspils Reznes, un, protams, Daugavas lībiešu krāšņā kultūra Doles Raušos, Vampeniešos, pie Salaspils Laukskolas, Lipšos un Vējstūros ir mūsu novada senvēstures lepnums. 
 

Pa Daugavu – Latvijas vēsturē svarīgāko ūdensceļu savā laikā atkuģoja gan vikingi, gan vācu tirgotāji un misionāri, gan - krusta karotāji.

XII gadsimts. 1186.gads

Līdz ar krustakariem Baltijas jūras virzienā sākās arī Salaspils novada “rakstītā vēsture”. “Indriķa hronika” vēsta, ka katoļu misionārs, vēlākais bīskaps Sv.Meinards saziņā ar vietējiem lībiešiem pirmo mūra pili Baltijā cēla kaimiņos – Ikšķilē (1185.gadā), bet otro pili 1186.gadā – mazajā, tagad applūdušajā Daugavas saliņā Holme. 

Kopš 13.gs. vidus sala saukta Kirchholm (Baznīcas sala), no 17.gs. - Mārtiņsala. Hronikā minēti pirmie mūsu seno novadnieku – sešu Mārtiņsalā kristīto lībiešu vārdi: Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco.

Varbūt jau 1186.gadā salā bija arī katoļu baznīca, pie tās 1187. gadā iesvētīta pirmā kristīgā kapsēta Latvijā. Pils un baznīca uz salas ir pilsētas latviešu un vācu nosaukuma Kirchholm pamatā. 

XIII gadsimts

Novads (tāpat kā gadsimta laikā visa tagadējā Latvijas teritorija), neskatoties uz lībiešu pretošanos, uz ilgiem gadsimtiem tika pakļauts iekarotāju varai. Mārtiņsalas lībiešu vadonis Ako, “kas bija uzkūdījis Polockas kņazu uz karu pret rīdziniekiem, kas bija savācis lietuvjus, sasaucis turaidiešus un visu Līvzemi cīņai”, 1206.gadā gan organizēja sacelšanos pret krustnešiem, taču neveiksmīgi. Kritušā Ako galvu bīskaps Alberts Rīgā saņēma kā uzvaras zīmi pār Salas lībiešiem.

1207.gadā celta mūra baznīca uz Salas (Mārtiņsalas).

1226.gadā Doles salu arhibīskaps izlēņo krustnesim Johannesam de Dolenam un visai nepakļāvīgais vasalis salā uzceļ Vecdoles pili Rumbas krāces tuvumā. Salu, ko agrāk saukuši par Karaļu, Lielo vai Garo salu no13.gs. beigām jau min kā Doles salu (Dolen, Dahlen).

1294.gadā – Rīgas arhibīskaps atdāvina Doles salu Rīgas domkapitulam.

1298.gadā– Livonijas ordenis sagrauj Salas (Mārtiņsalas) pili, kura piederēja Rīgas arhibīskapam. Tiek sagrauta arī Vecdoles pils. Teikās minēts, ka no abām pilīm pāri Daugavai vedušas pazemes ejas

XIII.gs. beigās vietējie iedzīvotāji bija zaudējuši paši savus novada valdītājus un maksāja dažādas nodevas svešajiem zemes kungiem, paliekot personīgi un mantiski neatkarīgi.

Izveidojās Salaspils novada vēsturiskā robeža ar Rīgas pilsētas lauku novadu.

XIV gadsimts

Livonijas valstiņu pastāvēšanas laikā visu 14. gadsimtu turpinājās nemitīgie konflikti starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni, kuru starpā bija sadalītas arī pašreizējā Salaspils novada zemes. Savstarpēji karojot, zemes kungi cēla arī jaunas pilis.

1359.gadā pirmoreiz minēta Jaundoles pils, kas atradās gandrīz blakus tagadējai Daugavas muzeja ēkai. Sākumā pils piederēja Rīgas Domkapitulam (resp. katoļu baznīcai), vēlāk jau tā konkurentam – Livonijas ordenim.

Arī pats Livonijas ordenis 1360.-70.gados uz senā Salaspils pilskalna uzcēla jaunu, stipru pili Neu-Kirchholm un Sv. Jura baznīcu Daugavas labajā krastā. Ordeņa pils Salaspilī pirmo reiz dokumentos minēta 1380. gadā.

Livonijas ordeņa pilsdrupas Salaspilī dažreiz var ieraudzīt Daugavas viļņos arī mūsdienās.

Vietējie zemnieki un zvejnieki ir brīvi, bet maksā nodevas, piemēram: “Salaspils lībieši dod Rīgas pilsētai trešo daļu no visa vaska un no visa medus, kas tiek ievākts no visiem biškokiem, kuri ir tiem pierakstīti”.

XV gadsimts

15. gs. Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa savstarpējie ķīviņi turpinās, īpaši – lai valdītu pār Rīgas pilsētu. Nemitīgos karos cieš arī apkārtnes iedzīvotāji. Ordeņa pils Salaspilī ir vieta, kur 1452.gadā noslēgts Livonijas vēsturē ļoti svarīgais Salaspils līgums, kas noteica, ka pār Rīgu turpmāk valdīšot abi sāncenši. Taču mierīgāki laiki neiestājās.

Salaspils novadā 13.gs. - līdz 17.gada vidum privilēģijas un prāvus īpašumus saglabāja atsevišķi brīvie zemnieki – tā sauktie “Salaspils ķēniņi”. Ne tikai kuršiem bija savi ķoniņi, tādi bija arī Salaspilī! Tās bija divas plašas dzimtas Koningi un Pitkejāņi (vēlāk Vedmeri, Leimaņi), kuru senči visticamāk bijuši novada pirmsvācu laiku seno valdnieku pēcteči.

XVI gadsimts

Saimniecisko dzīvi regulē līgumi, arī Daugavas zvejas tiesības. 1534.gadā par zvejas ūdeņu sadalīšanu un zvejas tīklu garumu un veidu Rīgā lēmuši nedēļu ilgā sanāksmē, kurā piedalījušies Salaspils un Rīgas pilsētas pagastu vecākie, latviešu zemnieku tiesneši, muižkungi, Rīgas kastelāns, Rīgas fogts un birģermeistars, tā apliecinot, cik šis jautājums bija svarīgs. 

Livonijas kara (1558.-1583.) laiks

1561.gadā sabrūkot Livonijas ordeņa valstij, arī Salaspils tiek iekļauta Polijas – Lietuvas valsts jaundibinātajā sastāvdaļā Pārdaugavas hercogistē. Saimnieko dažādi īslaicīgi pārvaldnieki pēc Polijas karaļa ieskatiem.

1566.gadā arī Doles sala un Jaundoles pils kļūst par Polijas – Lietuvas kroņa īpašumu. Pilī slēdz svarīgus līgumus. 1572.-1573.gadā Jaundoles pilī ierīko naudas kaltuvi. Gadsimta otrā pusē Doles sala īslaicīgi kļūst par Kurzemes hercogistes daļu.

1577.gadā vareno ordeņa pili Salaspilī noposta un uzspridzina rīdzinieki birģermeistara Ekes vadībā, lai cara Ivana Bargā karaspēkam, tuvojoties Rīgai, nebūtu kur apmesties. Pēc 1599.gadā revīzijas, pie pils pastāvošajā pilsētiņā bijuši vairāk kā 10 nami sliktā stāvoklī.

1597. gadā slavenais dāņu astronoms Tiho Brahe iecerējis Doles salā būvēt observatoriju zvaigžņu pētniecībai, taču negūst atbalstu.

XVI. gs. otrā pusē – sāk veidoties novada lielākās muižas: Salaspils muiža (Kirchholm) pie sagrautās pils; Stopiņu muiža (Stopiushof) pie Mazās Juglas; Doles muiža (blakus Jaundoles pilij) un vairākas sīkākas muižiņas.

XVI. gs. laikā, iespējams, vietējie lībieši jau bija saplūduši ar latviešiem. Vecie lībiskie nosaukumi pašreizējā novadā vēl saglabājušies, piemēram – Piķurga, Lebjava u.c. 

XVII gadsimts

Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karu laiks 1600 – 1629.gadā 

No 1603.gadā ienesīgo Salaspils muižu karalis Sigismunds II Augusts nodod Rīgas pilsētai apsaimniekošanā “par labu uzvešanos pret varu”, bet pakāpeniski Salaspils kļūst par Rīgas pilsētas muižu uz ilgiem gadsimtiem, tāpat kā Ikšķile, Limbaži u.c. - līdz pat 20. gs. 30.gadiem. Rīgas īpašumtiesības uz Salaspils muižu vēlāk apstiprina visi Zviedrijas karaļi un Krievijas cari.

1605.gadā 27. septembris – Salaspils kauja, kas, pateicoties Lietuvas hetmaņa J.K. Hodkeviča neticami spožajai uzvarai pār Zviedrijas karaļa Kārļa IX vismaz trīsreiz lielākiem spēkiem, ir Salaspils (Kirhholmas) vārdu ierakstījusi Polijas un Lietuvas vēsturē. 

Kaujas centrā – mazā Sv.Jura baznīca Daugavmalā. XVII. gs. Baznīcu atjaunojis vispirms pats Hodkevičs, tā pārbūvēta arī “zviedru laikos”.

Jaundoles pili ieņem zviedri un 1624.gadā zviedru revidenti sagatavo pils telpu un inventāra aprakstu.

1628. gadā – Polijas - Lietuvas karaspēka vienība uzspridzina Jaundoles pili.

Līdz 1629.gadam novadā pārvietojas un mainās dažādi karaspēki (poļu, zviedru). Vietējie zemnieki, cik spēdami, pretojas viņu patvaļai. 1629.gadā zviedri savus spēkus savilkuši nocietinātā nometnē Salaspilī, bet pāri Daugavai pie Doles cēluši tiltu.

“Zviedru laiki” 1621 - 1710

1631.gadā – Doles muižu Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs piešķir kā ķīlu pulkvedim N. D. Šperreiteram. Sākas Doles muižas īpašnieku maiņas vēsture.

1638.,1674. gadā pārbūvēta Salaspils Sv. Jura baznīca. 

1654.gadā – Salaspilī sāk darboties Reinholda Rādemahera dzelzs manufaktūra – viena no pirmajām Vidzemes manufaktūrām, kur lēja misiņu, gatavoja tērauda izstrādājumus. Jau 1657.gadā manufaktūra pārcelta uz Eskilstūnu Zviedrijā. Zviedru slavenās metālapstrādes vēstures pirmsākumi saistās ar Salaspili.

17.gs.otrajā pusē top pirmās zviedru mērnieku gatavotās Salaspils un Doles kartes.

XVIII gadsimts

1710. gadā - Ziemeļu kara (1700 –1721) laikā vēl vairāk par karadarbību novadus gar Daugavu iztukšoja Lielais Mēris. Salaspils draudze (ietilpa arī Stopiņu, Ulbrokas u.c. muižu zemju iemītnieki) mērī cietusi vissmagāk, apmirusi lielākā iedzīvotāju daļa. No Daugavas piekrastes daudzi zemnieki arī aizbēga, vēlāk vietā ienāca ļaudis no citiem novadiem.

1743. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete uzdāvina Doles muižu Vidzemes ģenerālgubernatoram grāfam Pēterim de Lasī. Doles muiža no valsts īpašuma kļūst par mantojamu zemes īpašumu (bruņniecības muižu). No 18.gs. otrās puses līdz LR agrārajai reformai par Doles muižas ilgstošākajiem īpašniekiem kļūst skotu izcelsmes baronu Levis of Menāru dzimta.

1753.gadā Salaspilī uzcelta draudzes skolas māja – viena istaba ar diviem kambariem un priekšnamiņu. Skolotājs, zvaniķis un ķesteris šai laikā ir kāds Francis Ķevkus, ap 60 gadus vecs, īstenībā strādājot viņa vecākais dēls. Skolas laiks – 2 gadi, 5 skolnieki.

1771.gadā plūdi Daugavā – 14.aprīlī neticami strauji ceļas ūdens līmenis. No Salaspils ūdens platā straumē traucies uz Ulbroku (Stubbensee), no turienes uz Juglas un Ķīšezeriem un ar Daugavu savienojies lejpus Rīgai. Aramzeme gar Daugavu pārklāta ar smiltīm un akmeņiem, bet augsnes virskārta aizskalota. Tie nebija vienīgie postošie plūdi.

1782.gadā Salaspils muižai Ir lašu un nēģu tači, kaļķu ceplis, ģipša lauztuve, 5 lieli krogi pie Daugavas ceļa, vēlāk - arī vējdzirnavas uz skansts, 65 apdzīvotas zemnieku sētas.

1786.gadā atklātajā valsts nozīmes pasta maģistrālē – lielceļā gar Daugavu nākamā zirgu pasta stacija pēc Rīgas ir Salaspils.

XVIII.gs. Doles salā kādu laiku darbojusies hernhūtiešu brāļu draudze.

Gar Daugavu lauztuvēs gadsimtiem ilgi ieguva dolomītu, dedzināja kaļķus.

XIX gadsimts

1812.gadā Napoleona iebrukuma laikā kara darbība spēcīgi skāra arī Doles salu. Pēc nostāstiem, Solāžu skanste Doles salā sākta veidot, gatavojoties Rīgas aizsardzībai.

1819.gadā – Vidzemes zemnieku brīvlaišana no dzimtbūšanas! Taču arī vietējiem latviešu zemniekiem vēl jāpārcieš smagie klaušu laiki.

1826.gadā Salaspils zemnieki beidzot iegūst uzvārdus.

1861.gadā sāk darboties Rīgas - Daugavpils dzelzceļš.

Nākamā stacija pēc Rīgas bija Kurtenhofa (no 1919.gadā saukta -Stopiņi, no 1925.gadā –Salaspils).

1865.gadā iesvētīta Salaspils pagasta skola, kas ierīkota bijušā Lauku kroga ēkā. Tuvumā atradies arī pagastnams.

1870.gadā Salaspilī, Čuibes krogā atvērta Latvijā pirmā skola kurlmēmiem bērniem.

1873.gadā Zeltiņos sāk darboties J.Celma ģipša fabrika un krāsns podiņu fabrika, no 1910.gadā pazīstama kā P. Bēma fabrika.

1876.gadā dibināts pirmais jauktais koris skolotāja A.Bokšes vadībā.

1880.gados Salaspils muižas centru (ēkas un parku) savā rīcībā saņem cariskās Krievijas armija vasaras nometņu iekārtošanai.

1880. gadā arī Kurtes-Stopiņu muižu nopērk Rīgas pilsēta.

1882.gadā skolotājs un kultūras darbinieks Jūlijs Pūrats (dz.1835.gadā Salaspilī) pirmais diriģējis latviešu kori ārpus Latvijas (Maskavā). Koristi - no Salaspils-Ikšķiles draudzes.

1896.gadā kapitāli pārbūvēta vecā Sv.Jura baznīca, tā paplašināta, uzbūvēts zvanu tornis.

1898.gadā dzelzceļa stacijas rajonā izvietojas K.Šoha firmas (dib.1836.) dārzniecība (Nacionālā Botāniskā dārza priekštece).

Rīgas Latviešu biedrība kopš tās dibināšanas (1868.gadā) katru gadu dodas vasaras izbraukumos uz Doles salu.

1898.gadā uzcelta jaunā Doles muižas kungu māja (tagadējais Daugavas muzejs).